Pareizā pārliecība

Ves Čepmens
2010. gada pirmā uzruna

Original in English by Ves Čepmens

Es cenšos iedomāties, kā jūs jutāties šajā pirmajā dienā universitātes pilsētiņā, un es varu iedomāties daudz dažādu lietu. Daži no jums, bet ceru, ka vairums no jums – jūtas satraukti un cerīgi par jaunajām iespējām un jauno brīvību, kas paveras jūsu priekšā. Daži no jums ir mazliet noraizējušies, domājot vai jūs šeit iederēsities, vai jūs spēsiet iegūt labas akadēmiskās sekmes. Daži jau var būt nedaudz sāk skumt pēc mājām, domājot par mājās palikušajiem draugiem un ģimenes locekļiem; vai mazliet apjukuši, domājot vai iegūsit iespēju satikt izskatīgo personu, kuru jūs šodien redzējāt universitātes pilsētiņā; vai nedaudz noguruši pēc garās dienas, ceļojot un iekārtojoties. Tie, kas nāk no mazām pilsētām, var justies nedaudz pārņemti skaļo trokšņu un ļaužu pūļu dēļ, savukārt, tie, kas brauc no pilsētas, var justies ierobežoti, domājot kā jūs turpmāk dzīvosiet, kad vairs neatrodaties vilciena brauciena attālumā no visa, ko jūs varētu vēlēties darīt. Jums visiem es tikai gribu teikt: “ticiet”. Ticiet, ka viss būs labi. Bet mēģiniet iegūt pareizo pārliecību, patiesu pārliecību, nevis viltus pārliecību.

         Ko es domāju ar viltus pārliecību?  Pavisam vienkārši, tas nozīmē ticēt, ka jūs esat prasmīgs kādā jomā, bet bez jebkādiem pierādījumiem tam.  Mēs visi zināmā mērā to darām. Pēc Garisona Keillora radio šova, kurā “visi bērni ir virs vidējā līmeņa”, šo fenomena veidu dēvē par “Vobegona ezera efektu”. Izrādās, ka lielākajai daļai no mums ir tendence domāt, ka viņš atrodas virs vidējā līmeņa. Kāds pētījums parādīja, ka, piemēram, 88% no visiem Amerikas koledžu studentiem uzskata, ka viņi ir labāki nekā vidusmēra studenti. Vēl interesantāks pētījums parādīja, ka cilvēki, kuri atradās slimnīcā pēc atveseļošanās no autoavārijas, kuru viņi paši izraisīja, domāja, ka viņi atrodas virs vidējā autovadītāju prasmju līmeņa. Līdzīgus rezultātus ir parādījuši vidusskolēni, domājot, ka viņi ir populārāki nekā vidējais rādītājs, tāpat arī izpilddirektori, kuri domā, ka viņi ir labāki par vidējiem savas jomas darbiniekiem, tai skaitā arī policisti, akciju tirgus analītiķi utt. 95% no koledžu profesoriem domā, ka atrodas virs vidējā profesoru līmeņa.  Es personīgi domāju, ka esmu tuvu vidējam līmenim… ar respektu uz to vai esmu, vai neesmu virs vidējā līmeņa.

         Šāda pārliecība ne vienmēr ir slikta lieta. Kad jums spiediena ietekmē ir jāuzstājas – neatkarīgi no tā, vai tas notiek uz skatuves, sporta laukumā, eksāmenā vai pirmās sarunas laikā ar kādu, ar kuru vēlaties draudzēties – pārliecībai ir izšķiroša nozīme, un viltus pārliecība ir labāka nekā nekāda. Ja runa ir par brīdi, kad jums kaut kas ir jādara, jums labāk būt pārliecinātam par sevi, pat ja esat briesmīgs, jo, ja jūs to nedarīsit, jūs uzstāšanās būs briesmīga pat tad, ja patiesībā esat diezgan labs.

         Tomēr viltus pārliecībai ir daži trūkumi. Pirmais ir tas, ka tā padara cilvēkus daudz mazāk piesardzīgus nekā viņiem vajadzētu būt. Autovadītāji, kuri domā, ka viņu prasmes ir virs vidējā līmeņa, uzņemas muļķīgus riskus, piemēram, brauc, telefonā rakstot īsziņas un dzerot kādu dzērienu. Tā tomēr ir slikta ideja pat tad, ja jūsu autovadīšanas prasmes ir virs vidējā līmeņa. Savukārt klasēs tas bieži izpaužas kā domāšana: “Es varu sākt savu pārspriedumu pēdējā naktī pirms tā termiņa beigām” vai “Man nevajadzēs mācīties priekš kontroldarba, jo es stundā pievērsu uzmanību” utt.

         Vēl nopietnāks mīnuss viltus pārliecībai ir tāds, ka tā parasti neiztur pieredzes pārbaudi, tā viegli pāriet destruktīvā sevis pašapšaubīšanā. Studentiem, kuri nemācījās pirms eksāmena, un pēc tam to nolika, ir viegli padomāt: “Ak, man šis labi padodas”. Protams, ir iespējams, ka tā arī ir, bet neviens to faktiski nevar zināt, kamēr nav pielicis visas pūles, iespējams, vairāk nekā vienu reizi.  Vēl sliktāk notiek tad, ja viltus pārliecība, ko pierāda pieredzes trūkums, pārvērš studentu domāšanu, liekot domāt, ka viņi neko nejēdz, ka slikta atzīme pārbaudījumā vai eksāmenā ir kāda viņu rakstura vai spēju trūkuma pazīme. Es atsakos ticēt, ka kāds no jums nav spējīgs vai nevar kaut ko izdarīt. Un kaut arī, iespējams, jums ir kādas nepilnības rakstura ziņā – man pašam tādas ir – šīs nepilnības netiek noteiktas pārbaudījumā vai eksāmenā; pārbaudījuma vai eksāmena mērķis nav pārbaudīt šīs rakstura nepilnības.

Tikpat slikti ir gadījumos, kad viltus pārliecība saduras ar faktiem un atsakās tos pieņemt, turpinot maldīties, piemēram, kad students, kurš eksāmenā iegūst sliktu atzīmi, saka kaut ko līdzīgu, “skolotājs mani neieredz.” Atkal, protams, ir iespējams, ka tā ir taisnība – varbūt, ka jūs esat ļoti kaitinošs cilvēks, bet nedomāju, ka tas ir visticamākais izskaidrojums. Šāda kļūda viltus pārliecībā ir bīstama, jo tā neļauj cilvēkiem mācīties no viņu pieļautajām kļūdām, tādējādi samazinot iespējamību kaut ko izdarīt pareizi vai pat atklāt viņu patieso talantu. 

         Tad uz kādu pārliecību jums vajadzētu tiekties? Neviltotā pārliecība, pareizā pārliecība, sastāv no tā, cik labs jūs esat, jo esat ticis pārbaudīts, jo esat strādājis līdz jūsu spēju robežām. Vislabākais pārliecības veids rodas tad, kad strādājat ārpus jūsu spēju robežām un sasniedzat to punktu, kurā jūs saprotat, ka esat paveicis darbu labāk nekā bijāt gaidījis. Šāda pareizā pārliecība ir tā, kas mudina jūs strāt ārpus jūsu spēju robežām; šī pārliecība ir tā, kas liek jums domāt savādāk par sevi kā cilvēku.

        Ironiski, bet šāda veida pārliecība bieži rodas no pazemības. Pazemība nav tas pats, kas pašapšaubīšana; tie, kuri šaubās par sevi, saka: “Es neesmu labs”, savukārt tie, kuri ir pazemīgi, saka: “Es nezinu, cik labs esmu, bet centīšos.” Bieži vien paši labākie kādā jomā ir vispazemīgākie; viņi zina to, cik daudz viņi zina, un to, cik daudz nezina. Bet viņu “es nezinu” liek viņiem nešaubīties par sevi, bet turpināt mācīties vairāk.

         Es koncentrējos uz pārliecību ne tikai tāpēc, ka es domāju, ka tas ir svarīgi, lai jūs gūtu panākumus koledžā, bet arī tāpēc, ka dažos svarīgos veidos pārliecība ir tieši tas, ko jums nepieciešams attīstīt koledžā. Lietas mainās – jūs mainīsities. Tātad jūs nevarat zināt, kas jūs sagaida. Es apmeklēju paneļsesiju pagājušajā semestrī, kurā absolvējušie studenti atgriezās, lai pastāstītu pašreizējiem studentiem, kāda ir dzīve pēc absolvēšanas. Tikai viens no pieciem studentiem patiesībā darīja to, ko bija iztēlojies darīt, atrodoties koledžā. Es nezinu, vai šīs proporcijas ir raksturīgas, bet es ļoti ticu, ka viņu pieredze liks jums aizdomāties. Daudzi no jums, iespējams, lielākā daļa strādās tādos darbos, par kuriem nekad iepriekš nebūsiet domājuši, iespējams, nebūs saistīti ar lietām, kuras jūs interesē tagad. Daži no jums uzsāks darbu izvēlētajā jomā, bet mainīs karjeru pēc vairākiem darba gadiem. Daži no jums strādās tādās jomās, kuras vēl nemaz nav atklātas – tā tas notika ar vienu no paneļsesijas uzaicinātajiem studentiem. Daži no jums šobrīd plāno strādāt tādos darbos, kuri, jums sasniedzot manu vecumu, vairs neeksistēs.  Es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka angļu valodas studijas, mans lauciņš, nebūs viens no tiem. 

         Ko jūs šeit darāt, ja nevarat būt pārliecināti, ka tas, kam jūs gatavojaties, ir tas, ko jūs faktiski darīsit? Nu, dažiem no jums ceļš, kuru jūs gatavojat vai kuram gatavojaties līdz absolvēšanai, ir tas ceļš, pa kuru jūs iesiet, un neatkarīgi no tā, vai tas būs vai nebūs, jums jāīsteno jūsu sapņi. Bet jūs esat šeit arī tāpēc, lai attīstītu pārliecību, īpaša veida pārliecību. Visi pieci paneļsesijas studenti domāja, ka viņu izglītībai IWU bija būtiska nozīme, ļaujot viņiem darīt to, ko viņi dara tagad. Tika uzskaitītas daudzas lietas, ko viņi bija apguvuši, bet par izšķirošākajām viņi uzskatīja: rakstīšanu, runāšanu, darbu grupās, analīzi, kopējās bildes saskatīšanu, iemācīšanos mācīties, vadīšanu utt. Visu šo lietu pamatā, es uzskatu, ir pārliecība: pārliecība, ka viņu zināšanas un prasmes ir tikušas pārbaudītas, ka viņi ir nonākuši situācijās, kurās viņi ir darījuši to, ko nekad nav zinājuši, ka ir spējīgi izdarīt, un tāpēc viņi ir gatavi pieņemt jaunus izaicinājumus. 

Viens no veidiem kā aplūkot koledžu, un it īpaši tādu izaicinošu koledžu kā Ilinoisa Veslijanas, ir redzēt to kā vietu, kurā jūs tiksiet pārbaudīti, kurā jūs tiksiet spiesti strādāt ārpus jūsu iedomātajām spēju robežām, kurā ir droši riskēt un pieļaut kļūdas, un mācīties no tām. Darba vietās šāda riska uzņemšanās neizdošanās gadījumā var maksāt jūsu darba vietu. Cīņas laukā un citās paaugstināta riska profesijās tas var jums maksāt jūsu dzīvību. Tomēr klasē, ja jūs kaut ko izmēģināt, un tas nedarbojas, jūs saņemsiet tikai sliktu atzīmi. Nu un tad?  Pēc absolvēšanas jūsu sekmju izraksts, iespējams, būs svarīgs tik vien kā 15 minūtes. Bet ziniet, ka tās būs ļoti svarīgas 15 minūtes, tāpēc, nepārprotiet, neiesaku jums nepievērst uzmanību vērtējumiem, bet, ja jūs esat viens no tiem cilvēkiem, kuriem patīk sevi izaicināt, jūsu kopējā atskaite izskatīsies visai labi, daudz labāk, visticamāk, nekā tad, ja jūs esat viens no tiem studentiem, kuri nekad neuzņemas intelektuālus riskus. 

         Tad argumentiem, ko esmu jums iepriekš izvirzīju, ir būtiska ietekme uz to, kas jums jādara, kamēr atrodaties koledžā. Ja jūsu iegūtais grāds būtu tikai akreditācijas dokuments, papīra gabals, kas apliecina, ka esat izgājis cauri un apguvis noteiktas kompetences, tad jums būtu prātīgi apmeklēt tikai tās klases, kuras ir drošas un vieglas. Ja jums grāds ir nepieciešams tikai kā treniņš jūsu izvēlētajai profesijai, tad prātīgi būtu izvēlēties tādas studijas, kas aptver specifisku zināšanu apguvi. Bet neviena no tām nav pareizā izvēle. Koledžas izglītība ir daudz vairāk nekā tikai diploma iegūšana, un jūs nevarat būt pārliecināts, kam patiesībā gatavojaties.  Saprātīgi ir darīt lietas, kas ilgtermiņā jūsos attīstīs pārliecību, ka varat darīt jebko, ko vēlaties. Izpētiet visu, cik vien iespējams. Piedalieties dažās nodarbības, kas ir vienkārši interesantas, pat ja tām nav nekā kopīga ar jūsu karjeras plāniem. Izvēlieties grūtos kursus, tos, kuru priekšmeti patiešām liek domāt, un tos profesorus, kuriem ir skarba reputācija. Ja iespējams, studējiet ārzemēs. Meklējiet prakses vietas. Iesaistieties ārpusklases aktivitātēs, kas jūs interesē un kas izaicina jūs, neatkarīgi no tā, vai tās ir, vai nav “nozīmīgas” jūsu karjerai: rakstiet Argus studentu avīzei, piesakieties Studentu Senātā, pievienojieties ansamblim, klubam vai politiskajai organizācijai, veiciet kādu brīvprātīgo darbu – dariet visu, kas atbilst jūsu spējām un interesēm. Un noteikti esiet atvērti tām absurdi dziļajām sarunām, kas notiek kopā koledžas draugiem visneparastākajās stundās.

        Ja jūs to visu varat paveikt, ja izaicināt sevi visos iespējamos veidos, jūs nebūsiet tikai pavadījuši bagātāku un aizraujošāku laiku Illinois Wesleyan koledžā, bet arī būsiet sagatavojuši sevi nākotnei neatkarīgi no tā, kādas pārmaiņas mūs tajā sagaida. Un jūs to varat izdarīt – paļaujieties. Es uz jums paļaujos.